Tu mani nogalini neko nesakot. vai drīzāk mani nogalina manas iedomas,domas un sajūtas ? Nē,mani nogalina manas pašas sirds. Dēļ Tevis viņa sitas šausmīgā ātrumā, ar elpu es netieku viņai līdz... un ir tā, ka atgūstos un man pretī ir mātes uztraukusī seja.
viss,kas noticis pēdējās dienās ir licis man raudāt daudz un ilgi, esmu dusmojusies uz sevi un tevi,uz visiem. es zinu,ka manas domas mēdz būt visvisvisstulbākās,bet tādas ir visām mums-meitenēm.
pat viss vienkāršākais "čau" no Tevis,liek man uztaukties un domāt,kas būs tālākais,ko rakstīsi vai man atkal nebūs jaatgūstas gultā un pēdējais,ko es atcerēšos būs daži liktenīgie vārdi ?
Man ir grūti,Tev ir grūti,bet varbūt mēs to varam pārciest? visiem dzīvē ir melnumiņi,jā,mums tie ir daudz,bet mēs taču tiksim tam pāri ?
Galu galā,es mīlu Tevi,par spīti visām grūtībām,manām domām,citu teiktajam un problēmām. Es vienkārši neredzu savu jēgu,bez Tevis,bet varbūt Tu jau esi atradis savu jēgu un es palieku pagātnē? Tas būtu sāpīgi man, bet labi Tev. es izdzīvotu, ar Tevi laimīgā dzīvē. bez Tevis - skumjās,asarās un sāpēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru