beidzot visu saskatot reālajās krāsās un dzirdot reālajās skaņās.
iespējams tas nav nemaz tik slikti, tomēr tagad viss liekas pavisam citādāk.
un viss, kas līdz šim licies labs, ir sagriezies kājām gaisā un mainījis pozīcijas.
un tu nesaprotu, kāpēc tikai tagad sāc sajust to, cik tava sirds patiesība ir salauzta un, ka visas cerības ir kaut kur izzudušas.
tu beidzot biji atradis to, ko vienmēr meklēji un tad.. tu to pazaudē. un tev sāp vēl vairāk, jo apzinies, cik tomēr muļķīgi esi to pazaudējis un cik ļoti vainīgs pie tā esi. un tu nespēj saprast kāpēc tikai tagad tu apjēdz, cik tas patiesībā tev ir bijis svarīgi.
un tad tu apstājies un pārtrauc savu ceļu, lai gan apzinies, ka agrāk vai vēlāk tev to tāpat nāksies tupināt.
tomēr kāds spēks aizver tavas acis un paliek tikai tukšas ilūzijas par to, kas bijis un kas varējis būt.
tu sāc domāt, ka mīlestība ir aizgājusi pavisam, lai gan visticamāk, tā ir tikai iedoma.
šīs dienas beigas ir pierādījums, ka laiks nogalina visas cerības, zinot, ka cerība ir viss, kas tev palicis.
un tu esi pazaudējis to, kas esi.
šeit ir dzīve un šeit tavi pēdējie vārdi.
tu saki: ”ved mani mājās. atpakaļ uz savu sirdi”, lai gan tu zini, ka tur vairs nav tavas mājas.
tu mēģini salasīt lauskas, kas vel palikušas, bet saproti, ka to ir pārāk daudz un gabali ir tik sīki, ka tos salasīt nebūs iespējams.
te ir gaisma un te ir saule.
tu ieskaties tukšumā, kas ir tev apkārt un nolem, ka iespējams, tev vēl viss ir priekšā.
un tu sev saki, ka tev būs jaunas cerības, jauni mērķi, jaunas „mājas” un iespējams šī ceļa beigas ir cita ceļa sākums.
tu celies un ej. vienalga kur, vienalga kāpēc.
galvenais- tu neesi apstājies un galvenais, ka tu vairs neapstāsies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru